Žurnāla Mazputniņš tapšanas vēsture

Mazputniņš bija mēnešraksts bērniem, kurš iznāca no 1959. – 1994. gadam  Amerikā un Kanādā, un  tika izplatīts visā pasaulē. Šis bija vienīgais, regulārais izdevums latviešu bērniem, kas auga ārpus Latvijas. Lasot Mazputniņu,  uzauga vairākas latviešu bērnu paaudzes. Žurnāls stiprināja latvisko apziņu, valodas prasmi un zināšanas par Latviju, kā arī vienoja latviski runājošos bērnus dažādās pasaules valstīs.

98. Numura vāks 1967. gadā, zīmējis Jānis Deksnis

98. Numura vāks 1967. gadā, zīmējis Jānis Deksnis

Ideja par Mazputniņu

No 1949. līdz 1951. gadam no Vācijas bēgļu nometnēm  Amerikas Savienotajās Valstīs (ASV) ieradās liels skaits latviešu, ap 40 000, tostarp arī daudzi mākslinieki, rakstnieki, publicisti, mūziķi. Drīz vien latvieši Amerikā sāka aktīvu sabiedriko dzīvi.1959. gadā Amerikā  bija jau nodibinātas dažādas latviešu organizācijas, draudzes, kori, skautu un gaidu vienības, kā arī iznāca izdevumi un laikraksti latviešu valodā.

Dzima jauna paaudze, kuras dzimtene bija Amerika un augšanas vide pārsvarā amerikāniska, tādēļ īpaši aktuāli kļuva atrast veidus un iespējas, kā iepazīstināt bērnus ar latviešu kultūras vērtībām un saglabāt latviešu valodu. Radās doma izdot mēnešrakstu latviešu bērniem Amerikā un arī citās valstīs, kurās dzīvoja latvieši. Pirmie mēnešraksta Mazputniņš lasītāji bija pašu autoru un redaktoru bērni. Samērā ātri mēnešraksts izplatījās pa visu pasauli.

Mazputniņa saturs

Mazputniņa galvenais uzdevums bija izglītot bērnus, iepazīstināt ar latviskām vērtībām, kultūru, vēsturi, personībām, veicināt latviešu valodas apguvi. Žurnāla saturā izmantoja latviešu autoru literāros darbus un ilustrācijas. Bieži publicēja ievērojamu latviešu dzejnieku (K. Skalbes, V. Plūdoņa, J. Poruka, Aspāzijas un citu) dzejoļus. Publicēja latviešu tautas teikas, pasakas, mīklas un sakāmvārdus,  kopā ar ilustrācijām.

Mazputniņa satura veidošanā tika iesaistīti daudzi Amerikā un Kanādā dzīvojošie latviešu mākslinieki un literāro darbu autori. Autori deva savus oriģinālsacerējumus un zīmējumus.

Pirmajos gados autori, kuru darbus bieži publicēja bija: Irēna Kraukle, Lilija Blūma, Inese Cīrule, Alfrēds Dziļums, Rūta Eglīte, Astrīde Ivaska, Līvija Eglīte, Nora Valtere un citi. Daži autoru vārdi bija viņu pašu izdomāti pseidonīmi. Māklinieki un ilutrātori bija Pēteris Purmalis, Harijas Celms, Silvija Šteinere-Bērziņa, Ilmārs Rumpēters, Lelde Ore, Ojārs Jēgens un citi.

Attēlā pirmo numuru vāki

Attēlā pirmo numuru vāki

Ievērojamais rakstnieks Anšlavs Eglītis Mazputniņā publicēja atstāstījumus par tolaik populārām bērnu filmām. Mazputniņā publicēti A. Eglīša teksti bija uzrakstīti vienkāršā un ļoti saistošā valodā, kopā ar fotogrāfijām no filmām, veidojot aizraujošus stāstus vairākās žurnāla lappusēs. Piemēram, 1986.g. oktorbra numurā publicēts stāstījums par filmu „Labirints”.
Mazputniņa satura veidošanā iesaistījies arī tolaik populārās grupas Čikāgas piecīši dalībienks  Uldis Ievāns, viņš žurnālam gatavoja rotaļu aprakstus un iesūtīja stāstus.

Pirmie izdevumi

Pirmais Mazputniņš iznāca 1959.gada janvārī jaunatnes apgādā „Ceļinieks”, Kalamazū, ASV. Galvenais redaktors  bija Auseklis Zaļinskis, citi redaktori – Anna Madara, Valters Nolendorfs, Aivars Ruņģis, tehniskais redaktors – Rihards Rollis.

Laimons un Līga Streipi 1960-to gadu sākumā Čikāgā. Foto no Kārļa Streipa personīgā arhīva

Laimons un Līga Streipi 1960-to gadu sākumā Čikāgā. Foto no Kārļa Streipa personīgā arhīva

Sākot ar 1959.gada jūliju par mēnešraksta redakcijas mītni kļūva Čikāga, Laimoņa un Līgas Streipu mājas. Sākot ar Mazputniņa 7. numuru redakcijā darbojas Rasma Bite, Māra Kaugura, Līga Streipa, Herberts Sils un Laimons Streips. Lasītāju skaits jau tuvojās 500.

Ilggadējie redaktori Streipi

helga-helgutsApbrīnojams ir ilgadējo redaktoru Laimoņa Streipa un Līgas Streipas darbs žurnāla labā. Laimons Streips (1931.g. – 2003.g.)  bija ķīmiķis un žurnāla redakcijas pienākumus pildīja savā brīvajā laikā.

Līga Streipa (1936.g. – 1991.g.) piedalījusies žurnāla tapšanā vairāk kā 20 gadus, būdama gan redaktore, gan atbildīgā redaktore. 1980-tajos gados turpinājusi sadrboties ar žurnāla redaktoriem kā redakcijas padomniece.

Līga Streipa sacerējusi daudzus stāstus un pasakas, kā arī zīmējusi ilustrācijas, izmantojot vairākus segvārdus, zināmakie no tiem ir: Inese Cīrule, Erna Taube, Tamāra Arāja, Leons Kalējs, Rotaļniece Marta. Radījusi garstāstu sēriju par nīlzirgiem Helga un Helgūts hipopotami, ko pubilcēja Mazputniņā vairākus gadus.
Streipu bērni Kārlis, Žubīte, Katrīna un Andrāte bija pirmie rakstu lasītāji un arī tehniskie palīgi. Kārlis Streips stāsta par savas mammas darbu (60.-70. gados): „Mamma pie Mazputniņa strādāja pa dienu. Mēs izbūvējām tādu piebūvi mājas aizmugurē, kur mammai bija kabinets. Sākotnēji tā bija rakstāmmašīna. Viens no maniem darbiem bija likt garumzīmes un mīkstinājuma zīmes, tekstiem, kas bija pabeigti. Tiklīdz parādījās personīgie datori, tā arī mammai tāds bija. Pirmais bija „Macintosh, ko viņa nosauca par Anšlavu, Eglītim par godu. Tas bija tāds pamatdators un izdrukātajiem tekstiem bija jāliek garumzīmes un mīkstinājuma zīmes ar roku.”

Ceļš no redakcijas līdz lasītājam (1960. gados)

Līga Striepa 1962.gadā

Līga Striepa 1962.gadā

Attēlā pa kreisi Ēriks Preiss sarunājas ar spiestuves pārzini Gunāru Brunavu par lētākajām, labākajām iespiešanas iespējām, 1962. gadā

Attēlā pa kreisi Ēriks Preiss sarunājas ar spiestuves pārzini Gunāru Brunavu par lētākajām, labākajām iespiešanas iespējām, 1962. gadā

Mazputniņa galvenie redaktori strādāja Čikāgā, bet tā tapšanā piedalījās ļoti daudz latvieši netikai no Amerikas, bet visas pasaules. Rakstu autori un mākslinieki dzīvoja Amerikā, Anglijā, Austrālijā, Kanādā un Vācijā. Viena mēnešraksta satura apkopošana prasīja daudz laika un lielu darbu, kas tika paveikts, izmantojot vēstuļu pastu.

Apkopotie materiāli tika sūtīti no Čikāgas uz Kanādu, kur notika žurnāla salikšana, apstrādāšana un iespiešana. Līdzstrādnieki uzņēmās visdažādākos amatus un pienākumus. Žurnālam bija tehniskie palīgi, vēstuļu gatavotāji, maketētāji, korektori, iespieddarbu veicēji, kasieris u.c.

Visu šo cilvēku darbs bija brīvprātīgs, bez atalgojuma.

Mazputniņa tehniskie palīgi gatavo sūtījumus žunāla abonētājiem 1962. gadā

Mazputniņa tehniskie palīgi gatavo sūtījumus žunāla abonētājiem 1962. gadā

Gudro putnu klubs

Attēlā Inta Purva pie vēstuļu kastes 1962. gadā Toronto

Attēlā Inta Purva pie vēstuļu kastes 1962. gadā Toronto

Jau pirmajā Mazputniņa izdevumā parādījās aicinājums bērniem iestāties „Gudro putnu klubā”. „Šajā klubā uzņem tikai tos zēnus un meitenes, kas ir ļoti gudri. Lai tu varētu iestāties, Tev jāatsūta 7 pareizas atbildes uz ievietoto atjautības uzdevumu  jautājumiem,” vēsta redaktori pirmajā mēnešraksta izdevumā.

Toronto dzīvoja viena no četrām redaktorēm un Gudro putnu krustmāte Inta Purva. Viņa no lasītājiem saņēma atbildes uz žurnālā uzdotājiem jautājumiem un uzdevumiem. Vēstules pienāca no visas pasaules. Klubam bija liela piekrišana diasporas bērnu starpā, un ierastā pastkastīte jau pirmajos žurnāla pastāvēšanas gados tika nomainīta uz īpaši izbūvētu vēstuļu kasti, lai varētu droši saņemt lielo vēstuļu apjomu.

Nereti vecāki un vecvecāki arī iesaistījās kluba darbībā: „Vecmāmiņas man rakstīja lieliskas vēstules no visas pasaules,” atceras Inta Purva.

Tāpat kā citiem žurnāla redktoriem arī Intai Purvs tolaik auga bērni pirmsskolas un sākumsoklas vecumā. Saprotot bērnu vajadzības un to, ka ne visās vietās, kur latvieši dzīvoja bija pieejama latviešu skola, tika veidots arī mīklu saturs. „Mazputniņa galvenais nolūks bija, lai bērns jau no mazotnes pierod pie latviskā. Mēs pat komiksus, saucām par „tēlvijām”. Itin visas mīklas mēs mēģinājām radīt tādas, kas kaut ko stāstītu par Latviju. Vai tā bija krustvārdu mīkla vai vienalga kas, tās stāstīja kaut ko vai nu par  Latvijas vēsturi vai ģeogrāfiju.”

Lai kļūtu par „Gudro putnu” bērni iesūtīja atbildes uz jautājumiem, krāja punktus un bieži tikai pēc vairākiem mēnešiem vai pat gadiem sasniedz augtāko novērtējumu – Gudrās pūces nosaukumu. Tiem, kas kļuvuši par Gudrajām pūcem bija iespēja publicēt žurnālā savu rakstu, vai nokļūt uz žurnāla aizmugurējā vāka.

Gudro putnu vadītāja ir novērojusi, ka bērni, kas iekļuva šajā klubā vēlāk dzīvē daudz sasnieguši. „Es sekoju, kas notiek ar tiem bērniem. Un es konstatēju, ka visi tie, kas bija sasnieguši gudro pūču pakāpi arī dzīvē sasniedz kaut ko ievērības cienīgu.”, piebilst Gudro puntu krusmate.

Mazputniņa 348. numura vāks

Mazputniņa 348. numura vāks

Mazputniņa atgriešanās Kalamazū

Kad Mazputniņš bija pastāvējis jau 27 gadus, 1986.gada oktobrī iznāca žunāla 334. numurs, pēdējais numurs, kas iznāca Kanādā. Redakcijas darbība apsīka un žurnāls neiznāca divus gadus.

1988. gadā entuziastu grupa Kalamazū nolēma atsākt žunāla iznākšanu. Kalamazū tolaik dzīvoja daudzas latviešu ģimenes un jaunajām redaktorēm izdevās daudzas no tām iesaistīt Mazputniņa tapšanā. 1988. gada janvārī iznāca žurnāla 337. numurs.

Par pirmajiem numuriem atbildīgā redaktore bija Andra Zommere, bet drīz vien šo lomu sāka pildīt Liene Dindone. Redakcijas galvenie darbinieki bija Andra Zommere, Liene Dindone, Dace Copeland, Laura Puriņa, Ilze Bērziņa, Ilze Antona, Velta Dindone, Ruta Grīnvalda, Sandra Kļaviņa, Mētra Krautmane, Sarma Pūtele, Mārīte Skrupšķele, Andra Šmidchena, Inga Lucāne, Andra Elksne u.c.
Jaunā redakcija līdzās jau zināmiem latviešu autoru darbiem, publicēja sev apkārt esošu autoru  – Veltas Dindones, Veltas Galēnas, Daces Copeland un citu darbus. Tika izmantoti arī tulkojumi no Amerikāņu bērnu žurnāliem, kā arī pārpublicēti vairāki veiksmīgi teksti un ilustrācijas no iepriekšējiem Mazputniņa numuriem.
Tika atjaunots arī Gudro putnu klubs. Par Gudro putnu krusmāti kļuva Mārīte Skrupšķele, kas dzīvoja Kalamazū.
Pamazām žurnāla satura veidošanā tika iesaistīti rakstnieki un zīmētāji no Latvijas. Piemēram, Kristīne Jurjāne, Ieva Jurjāne, Janta Meža, Andra Otto un citi. Tā žurnāls pastāveja 6 gadus, izaudzinot vēl vienu paaudzi. 1994. gadā iznāca pēdējais žunāla izdevums ar numur 420.

Žurnāla nozīmīgums

Visos mēnešraksta izdošanas gados, tā galvenais uzdevums bija uzturēt bērnos latviskumu un veicināt interesi par Latviju. Mēnešraksta kvalitāti un veiksmīgo formātu pierāda tā ilgā pastāvēšana, gandrīz 35 gadi. Mazputniņš pastāvēšanas laikā spējis piesaistīt lasītājus līdz pat 1994. gadam.

Viens no pastāvīgajiem Mazputniņa lasītājiem Kārlis Streips saka: „Tā bija tā latviskuma uzturēšana svešatnē. Un kas ir būtiski, ka tajā laikā [60. un 70. gados] protams nebija visas tās milzīgās izklaides industrijas, kas ir mūsdienās. Čikāgā, kad es biju bērns, bija laikam 4 televīzijas programmas, bija radio protams, bija kino, bet nebija nekāda interneta, nebija kasešu, nebija kompaktdisku, DVD, nebija nekā no tā visa, līdz ar to, nebija tik milzīgas konkurences kā mūsdienās bērniem”.

Mazputnins.lv
Mājaslapa mazputnins. lv ir žurnāla atdzimšana jaunās krāsās, skaņās un iespējās (to iespējams lietot datoros, planšetdatoros un viedtālruņos). Turpmāk Mazputniņš atradīs jaunus lasītajus, latviešu bērnus pasaulē, kuri izklaidējošā veidā uzzinās jaunas lietas par Latviju un uzlabos savas latviešu valodas prasmes.